Briseles kāposti ar parmezāna sieru

Nezinu, kādēļ vienmēr ir pastāvējis vispārzināmais mīts, lielā mērā figurējošs amerikāņu kinolentēs, ka bērnus nekādi nevar piedabūt ēst 1) brokoļus un 2) Briseles kāpostus, citā vārdā - rožkāpostus. Laikam jau tādēļ, ka visam veselīgajam likumsakarīgi ir jābūt riebīgam, derdzīgam, un negaršīgam. Ja Briseles kāpostiem vēl ir savi zināmi niķi, tad brokoļu iekļaušanu šajā listē es vispār neizprotu. Mazie kāpostiņi figurē  veselīga dzīvesveida piekritēju ēdienkartē, jo, pirmkārt, var būt garšīgi, otrkārt, satur milzumdaudz vērtīgu minerālvielu, olbaltumvielu un C vitamīnu. Kāpostu  zīmīgais nosaukums šoreiz nav bez pamata, jo nosacīti sensenos laikos ļaudis tos sākuši audzēt tieši Beļģijas teritorijā. 

Vienlaikus gan jāatzīst, ka, lai arī Briseles kāposti pēc skata atgādina miniatūrus parastos galviņkāpostus, to garša ir visai atšķirīga un var būt pat asa vai rūgta - tas gan laikam ir atkarīgs vairāk no laika, kurā kāpostu raža tiek novākta, ne no pagatavošanas veida (kaut gan piena produktu pievienošana, gatavojot kāpostus, var samazināt to specifisko garšu un smaržu, kā arī vārīšana sālsūdenī it kā palīdz cīnīties ar nelielo rūgtumu). Ar vārīšanu tomēr nedrīkst pārcensties, jo arī šāda attieksme var likt tiem pārvērsties par nebaudāmiem zaļiem bumbuļiem. Diemžēl ļoti retu reizi mūsu veikalos esmu redzējusi patiešām svaigus un labus Briseles kāpostus, kuri nav sažuvuši vai sadzeltējušām ārējām lapiņām. Katrā ziņā šī ir izmēģināšanas vērta recepte, jo neko daudz neprasa, un, visticamāk, roka jums stiepsies pēc papildporcijas.