Kukurūzas maizītes ar kartupeļu pildījumu

Ja tradicionālie pīrāgi, kas parasti tiek patērēti lielākos un mazākos godos, ir apnikuši, var atmest tradīcijas un svētkos palepoties ar ko modernāku, bet tajā pat laikā bezgala vienkāršu - ļoti, ļoti sātīgajām kukurūzas miltu "bulciņām" ar ļoti latvisku pildījumu - ķimenes, kartupeļi un sīpolloki. Lai arī kukurūzas milti jau sen nav nekāds ekskluzīvs retums, manā virtuvē tie vēl nebija iezagušies. Beidzot, beidzot arī kukurūzas milti atrada vietu manā kulinārajā dzīvē, un varu teikt - kukurūzas milti, jūs man patīkat! 

 

 

Kukurūzas milti mēdz būs dažādu veidu - no rupja maluma līdz smalkam, dažādas konsistences, dažādiem pielietojumiem. No rupja vai vidēji rupja maluma kukurūzas miltiem sanāk labu labā polenta (jo, manuprāt, tas ir apzīmējums drīzāk ēdienam, nevis izejvielai - kukurūzas miltiem), pie kuras plašajām iespējām es atgriezīšos kādā no turpmākajiem blogiem. Smalkākais malums, domājams, izmantojams vēl plašāk. Neskatoties uz to, šoreiz var pielietot jebkuru malumu, labi būs. Kartupeļi - sātīgam pildījumam. Un ķimenes! Ķimenes gluži vienkārši piestāv, jo ar Līgo sader kā cimds ar roku. Pildījums nekādā ziņā neiztecēs ārā, kā tas notiktu ar parastu mīklu. Mīkla ir bieza, turas stingri un uzticami. Visbeidzot - uzmanīgi rītdien un turpmāko dienu ar pārēšanos, un lai priecīgi un lustīgi visiem vasaras saulgrieži! 

Lieliskā Gruzija: hačapuri

Tiem, kas saka, ka Gruzijā paliek daļa no sirds, protams, ir taisnība. Kalnos, pie viesmīlīgajiem cilvēkiem, pie visdaudzveidīgākās dabas un diemžēl zināmā mērā arī ēdieniem. Diemžēl - jo ēšana Gruzijā ir īsti svētki, šajā ziņā Itālija ar savām picām un ravioli nobāl un nervozi pīpē stūrī. Ēšana ir ne tikai svētki, bet vesels rituāls, kur no milzonīga kaloriju daudzuma uzņemšanas izvairīties ir grūti, jo pārtikt tikai no tarhūna, čačas un arbūziem jums Gruzijā neviens neļaus (kaut arī neliegs dzert vīnu no pieclitrīgām pudelēm). Sākumā Kazbeka pakājē satiktie cilvēki brīdināja - pieņemsieties svarā par 5kg, kam, protams, bija grūti noticēt. Bet viņi zināja, ko runā. Kā nekā bija jāpaiet pus gadam, līdz es sadūšojos vienkāršāko no Gruzijai tipiskajiem ēdieniem ievest arī savās mājās.

 

 

 

 

  

Par Gruziju varētu stāstīt daudz un gari, taču, atgriežoties pie lietas, hačapuri, ar sieru pildīta maize, ir pagatavojama dažādos veidos un formās - Adžārijā, piemēram, ir laiviņas formas hačapuri, kur siers iecepts pašā virspusē izkausētā veidā. Biju padzirdējusi, ka īpašais gruzīnu siers, suluguni, nopērkams gan lielveikalos, gan Centrāltirgū, ko apmeklēt principā izvairos, taču šoreiz - kas jādara, jādara, jo veikalā to ieraudzīt neizdevās. Suluguni ir mocarellai līdzīga šķiedraina struktūru, taču spēcīgāka un daudz sāļāka garša. Man par lielu pārsteigumu, siers bija pārdošanā teju ikkatrā piena paviljona stendā. Tā kvalitāti un autentiskumu šeit es neuzdrošinos apšaubīt, tomēr atļaujos apgalvot, ka ar pildījumu var variēt, sajaucot brinzu ar biezpienu vai mājas sieru. Brīdinu: šī būs mana variācija par khachapuri. Netiesāt un nesodīt, ja kāds, kurš lasa, zina citu un labāku recepti ar citām proporcijām/sastāvdaļām/pildījumu. Ja tā, tad padalieties - novērtēšu. Pat tad, ja, šis nav pats autentiskākais hačapuri, tas viennozīmīgi uzbūra atmiņā Gruzijas izjūtas un sajūsmu. Gruzijā es noteikti atgriezīšos, kurā gadalaikā - nezinu, tomēr, lai pēcāk nenāktos nožēlot, ņemšu vērā - svētki ir forši, bet jātur bremzes. Georgia, i love you.

 

  

 

Franču sīpolzupa

Šī būs pēdējā recepte no svētku ēdienkartes. Zīmīga ar to, ka nāca caur gaužām asarām. Jā, Otros Ziemassvētkus es daļēji pavadīju raudot. Ja sīpolzupa, tad sīpolzupa, nevis buljons ar sīpolu garšu. Tātad daudz sīpolu. Kad sīpoli bija nomizoti, es vispār neko vairs neredzēju un, aptverot, ka ikkatru no tiem vēl vajag sagriezt ''plānās šķēlītēs'', apraudājos ar divtik lielu jaudu. Sīpols ir tāds savāds, atbaidošs un reizē pievelkošs dārzenis, bez kura ikdienā grūti iztikt. Tomēr sīpolu patēriņš tādā koncentrācijā ir drīzāk izņēmums no normas.

Stadijā, kad jau biju gatava ņemt snovborda brilles un tikai tad turpināt, pret kodīgo sīpolu sulas smakoņu pēkšņi iestājās savāda imunitāte un es novedu darbu līdz galam, pat nepamirkšķinot. Rezultātā - milzu kalns ar sagrieztiem sīpoliem, kurš, uz pannas pačurkstējis olīveļļā pārdesmit minūtes, saplaka vismaz 5x mazāks. Šobrīd varu teikt - franču sīpolzupa ir viens no atklājumiem, kuram droši pienākas visas piecas acis. Sīpolu nīdējus tomēr man neizdevās pievērst sīpolu reliģijai - tie bolīja acis un gaidīja saldo ēdienu. Oh well.

Recepte:

pielāgota no Simply Recipes

6 lielām porcijām

~10-13 vidēja izmēra dzeltenie sīpoli, sagriezti plānās šķēlītēs

olīveļļa

½ tējk. cukurs

2 ķiploka daiviņas

8 gl. liellopa buljons

½ gl. sauss baltvīns

1 lauru lapa

¼ tējk. kaltēts timiāns

Sāls un pipari pēc garšas

6 šķēles grauzdēta franču maize

1 ½ gl. sarīvēts grijērs

Lielā katlā ielej olīveļļu un uz vidējas liesmas aptuveni 30-40 minūtes sautē tajā sagrieztos sīpolus, kamēr tie brūngani. Uzmana, lai sīpoli neapdeg. Lai paātrinātu sīpolu karamelizēšanos, pievieno tējkaroti cukura.

Pievieno ķiploku. Pēc 1 minūtes pielej buljonu, vīnu, pievieno lauru lapu un timiānu. Katlam līdz pusei uzliek vāku un vāra aptuveni 30 minūtes. Pēc garšas pievieno sāli un piparus. Izņem

Pasniegšanai izmanto karstumizturīgas zupas bļodiņas vai māla podiņus. Pa virus katram liek vienu grauzdētās maizes šķēli, nokaisa to ar sarīvēto sietu. Like līdz 175 grādiem uzsildītā cepeškrāsnī uz 10 minūtēm, līdz siers ir nedaudz apbrūnējis un burbuļo. Pasniedz nekavējoties.

Biešu bruschetta

Ar ziemas iestāšanos es nesveikšu, tā būtu ironija. Leduspuķes, melnais balzams un viss pārējais, protams, ir feini, bet TAS spelgonis!! Jādzīvo bailēs par to, ka no sala var izsprāgt acis. Pēdējā nedēļas nogale toties bija nedaudz produktīvāka nekā parasti. Vismaz 2 stundas laika es veltīju rokdarbu pulciņam, kur tapa Adventes vainags, un vismaz vēl vienu - kulinārijai. Izklaides tikai pēc tam.

Viens no kritērijiem, pēc kuriem es izvēlos receptes un ēdienus ir vizuālais. Ja skaisti - tad viss kārtībā. Ja vēl garšīgi - awesome. Starp citu, ja nu kādam radies priekšstats, ka es pārtieku no cukura un miltiem vien, tad tā nav taisnība. Es esmu arī biešu fans, un ikviena diena man iesākas ar vienu parastu vārītu bieti. Itāļi, cerams, neapvainosies, bet, šī, protams, ir brutāla, toties laba variācija par bruschetta jēdzienu. Mūžīgā sasaluma apstākļos var atļauties visu, kas ienāk prātā.

Recepte:

no Spoonful

3-4 vidēja izmēra bietes

3 ēdamkarotes svaigi spiesta citrona sula

2-3 kaltēti čili pipari, sasmalcināti

1 gl. granātābola sēklas

pētersīļi, rupji sasmalcināti

1/4 gl. olīveļļa

svaigi malti melnie pipari

jūras sāls

1 ķiploka daiviņa, sasmalcināta

sadrupināts ricotta siers

1 bagete (vispār es izmantoju sagrieztu ciabatta maizi, bija vēl labāk)

Bietes nomazgā, apslacī ar olīveļļu, katru ietin folijā un ieliek līdz 190 grādiem uzsildītā cepeškrāsnī uz aptuveni 45 minūtēm, kamēr bietes kļūst mīkstas. Atdzesē, nomizo un sagriež mazos gabaliņos.

Bietes sajauc ar pārējām sastāvdaļām un atstāj uz 15 minūtēm. Ar karoti liek maisījumu uz maizes šķēlēm. Pa virsu kaisa sadrupināto sieru. Pasniedz nekavējoties.