Marcipāns

Marcipāns bija pavisam jauns izaicinājums. Darīju to pirms gada ap Valentīndienu, taču centīšos restaurēt procesu un izjūtas - kālab tādu sasniegumu turēt zem pūra! Visupirms ar totālu neveiksmi beidzās mans plāns iegādāties jau lietošanai gatavas - blanšētas mandeles. Ja kāds zina, kur tādas var dabūt, lūdzu, padalieties ar informāciju. Atceroties to, kā savulaik man sekmējās ar mandeļu blanšēšanu, es sapīku - ko tagad? Neko darīt, iegādāju pulka mandeļu par Ls5.50 kilogramā, apbruņojos ar pacietību, uzkarsēju ūdeni un ņēmos blanšēt. Ķēpīgs darbiņš.
 
 
Marcipāna vēsturiskā izcelsmes vieta nav īsti skaidra, tomēr visur, kur marcipāns cieņā, to raksturo kārtīga mandeļu trieciendeva un cukurs (no lētajiem marcipāniem gan jāuzmanās, jo mandeļu šķietamu klātbūtni tajos mēdz nodrošināt ar esences un sojas palīdzību). Bērnībā man negaršoja marcipāns, teju vai riebās - tas ir kas dīvains, kas garšo pēc zāļu aptieciņas, un kā gan pieaugušie vispār spēj to uzskatīt par saldumu? Tagad par marcipānu es, varētu teikt, fanoju un esmu nogaršojusi visdažādākos marcipāna veidus no veikalu sortimenta (Stokmanā, domājams, tas ir vislielākais lielveikalu konkurencē). Pilnību nesolu, tomēr, ja viss norit labi - mandeles samaltas pareizajā konsistencē, pūdercukurs gana smalks, sīrupa nav par daudz, nedz arī par maz, tad rezultāts ir nevainojama, daudzējādi pielietojama marcipāna masa. Mērcējam šokolādē, kaut tinam spīdīgos papīrīšos un lepojamies ar paveikto!
 
 

Našķis ar ciedru riekstiem un rozmarīnu

Jāatzīst, ka jūsu zobārsti droši vien būtu patiesi šokēti vai vismaz nepriecātos, redzot jūs tiesājam cukuraini cieto riekstu saldumu. Ja nu vienīgi viņi dabūtu sajust brīnumaino ciedru riekstu un rozmarīna kombināciju - īsts Vidusjūras kokteilis. Toties Mīkšķis un Nīkšķis Ziedoņa Cukurpasakā gan būtu stāvā sajūsmā un nekavējoties pagatavotu to kādā no saviem cukurciemiņcepetvakariem. Karamele ar riekstiem, protams, nav nekas jauns un neparasts, katrs bērnībā ir našķējies ar ko līdzīgu. Brittle ir karamelizēta cukura našķis, kurā iekausēti jebkāda veida rieksti un garšvielas pēc izvēles.
Mana apsēstība ar riekstiem, protams, likusi man izpētīt, ka ciedru riekstos ir desmit reižu vairāk vērtīgu elementu, kā citos, kā arī to, ka ciedru rieksti patiesībā nenāk vis no ciedra, vismaz Eiropas pīnijas - pignolia rieksti aug priedes kokos Vidusjūras reģionā. Rozmarīna skujām līdzīgais aromāts un ciedru riekstu sātīgā garša mazliet atgādina Ziemassvētkus. Mans rozmarīns nāk no Stokmana, jo mūsu dārzā tas tā arī nekad īsti nav izaudzis, kamēr timiāns, baziliks, majorāns un citi no garšaugu plejādes aug griezdamies. Ar sastāvdaļu daudzumu var droši variēt, lai pagatavotu mazāk našķa, un pildīt to jebkādas formas traukā. Ekonomiskākiem cilvēkiem un vienlaikus tiem, kam šāda cukursalda kombinācija šķiet par saldu un par "īsu", noteikti patiks ciedru riekstu un rozmarīna cepumi vai ciedru riekstu un rozmarīna tāfelītes, kā pagatavošanai papildus vajadzēs tikai miltus. Bet par tiem citreiz - kādu cukurcitu ceturtdienu.
 
 

Pilngraudu pica ar rukolu un kaltētiem tomātiem


Krietnu laiku pica nebija viesojusies manās mājās, un es jau mazliet sāku ilgoties pēc plānās mīklas, sulīgā pildījuma un sātīgās pēcgaršas. Varētu domāt, ka šī ir gandrīz tā pati vecā labā pica ar tomātiem un mozzarella sieru, tikai krietni uzlabotā autfitā - prāva sauja rukolas tai piešķir vairāk svaiguma, bet kaltētie tomāti - vēl jaušamāku tomātu klātbūtni picā, kā arī zināmu pikantumu, kas mazliet pietrūkst iepriekšminētajā tomātu-mocarellas basic versijā. Tāpat arī mērcei, ko klāj uz picas mīklas, ir jaunas vēsmas, tomēr pats, pats lielākais, un uzreiz jāatzīst - labākais, pienesums šoreiz ir tieši mīkla. Pilngraugu milti -nepārstrādātu graudu milti - liecina, ka pica, lai cik tas savādi nebūtu, ir veselīgāka, nekā parasti. Ne velti, jo šie milti nozīmē šķiedrvielas un citas vērtīgas lietas, kas kviešu graudos saglabājušās.
 
Savas picas mīklas vienmēr esmu jaukusi ar rokām (vai atceraties lielisko baklažānu-tomātu picu ar mocarellu? un cukini picu ar kazas sieru?), un, manuprāt, joprojām tā ir labākā tehnoloģija. Taču tagad gan, ņemot vērā picas jauno veidolu, uzticējos maizes mašīnai - tā vislabāk zina, kas, cik ilgi un kā ir jāmīca, jāsilda un jāmaisa, lai rezultāts būtu nevainojama mīkla - gatava lietošanai. Visbeidzot, neskatoties uz sajūsmu, ko šī recepte manī raisa, es nākamreiz noteikti mēģināšu ko vēl pavisam citu - picu pasaule ir neizsmeļami plaša.
 

Melnbaltie šokolādes brauniji Valentīnam

Grozies kā gribi, mīlestībā vienmēr vajadzīgi divi - vismaz tad, ja viss ir izdevies un beigas laimīgas.Iespējams, divi līdzīgi vai arī gauži pretēji - kā melns ar baltu. Tomēr divi. Un pat tad, ja nekas nav izdevies, kaut kur ir arī otrais. Par mīlestību un pretpoliem arī šajā Valentīndienas receptē. Domājams, šāda brauniju versija ir mazliet "ārpus rāmjiem". Ekstravaganta, es teiktu. Taču arī pats svētais Valentīns nebūt neievēroja visus priekšrakstus, izpelnīdamies imperatora dusmas. Valentīnam par godu es nolēmu ļaut braunijam un blondijam priecēt acis un vēderu jautrā melnbaltā un sirsnīgā tandēmā.
 
Gan brauniji, gan blondiji jau ir pazīstamas un baudītas lietas. To abu brīnišķīgākā īpašība ir atrašanās starpposmā starp gardu kūku un cepumiem. Visērtāk procesā izmantot 2 bļodas, paralēli sagatavojot gan tumšo, gan gaišo mīklu, neatkarīgi no tā vai tiek pielietota viena vai divas veidnes. Standarta 23x33 cepamtraukā braunijs sanāk tieši tik biezs, lai, netraumējot cepumu,no tā ērti varētu izveidot vajadzīgās sirdis. Protams, darbiņš nav nekāds vieglais, galvenokārt tādēļ, ka prasa visai ekstremālu pacietību, taču rezultāts - pūļu vērts. Mēģiniet. Iesākumā gan apbruņojoties ar sirdsveida cepumu formiņām, šokolādi, pacietību un pats galvenais - mīlestību.