Ja jums šķiet, ka pēc Lieldienu cēliena par olām jūs labprātāk aizmirstu, tad atmetiet šo ideju. Olas ir labas un garšīgas. Jo īpaši no rītiem. Un saprātīgos daudzumos, protams, ja vien neesat kultūrists svarcēlājs. Pirms gada, kad šī ēdiena pasaulē mani ievilināja kartupeļu frittata, es visu mazliet par daudz dramatizēju, sakot, ka frittata nozīmē lielu ķēpu ar kastroļiem un pannām. Muļķības, tas ir pavišam vienkāršs, latviešu cilvēkam saprotams olu sacepums. Gandrīz vai omlete (jebkuram sevi cienošam sliņķim ir kāda omletes recepte, kurā bez olas un siera tiek pievienotas vēl citas sastāvdaļas, vai arī nē?), tikai ar modernu svešvārdu nosaukumā, kas liek ēdienam izkalusīties gana nopietni. Frittata nenozīmē neko vairāk, kā atvasinājumu no kaut kā, kas ir sacepts. Olas, šajā gadījumā.
Vērā ņēmama nianse, kas to atšķir no sliņķu omletēm - jums nāksies sadabūt čuguna pannu, ko var cept gan uz plīts, gan cepeškrāsnī, lai frittata izdotos pavisam perfetta. Kā jau teicu iepriekšējā reizē, tāda tā ir tad, ja ir visai resna, gana izcepusies, taču ne sausa, un ir skaisti sagriežama stingrās šķēlēs. Starp citu, man būs jāievieš pannu, veidņu un cepamtrauku plaukts, citādi tiem visiem nav vienotas vietas, un kašķis mājās no sērijas "kur tu liki?" garantēts. Man šķita, ka spināti varētu draudzēties ar cukini bēbukiem itin labi, bet cietais siers viennozīmīgi te iederas labāk, kā jebkurš cits (un atkal, izvēlieties pašu labāko, ko varat dabūt). Spinātus lieliski un sātīgi papildinātu arī sēnes, taču nospriedu, ka tas nu gan būs par daudz. Divas veselīgas sastāvdaļas sātīgā ietvarā ir OK un gana. Labrīt un aiziet!
