Pavlova

Dzīve ir krāsaina. Lai kā es arī jūsmotu par precizitāti un lai ar kādu rūpību vienmēr ieteiktu izvēlēties produktus un visu pārējo, tomēr nevajag uztvert ēdiena gatavošanu pārāk nopietni. Ēšana gan ir nepieciešamība, bet ēdiena gatavošana viennozīmīgi ir tikai sevis izklaidēšanas process. Kā deju stunda, kas pārtop jautrībā par galīgi greiziem soļiem vai lielā talka, kas izvēršas par ballīti. Un es vairs nepārdzīvoju, ja rezultāts neizskatās tāds, kā iepriekš iztēlojos. Manas kameras objektīvs joprojām ir notriepts ar kūkām, un es nebūt nekrītu panikā, ja aizmirstas kādā svarīgā gatavošanas posmā tvert fotoaparātu un dokumentēt. Tas, starp citu, attiecas arī uz kūku pavlova.
Tik burvīgā un krāsainā dienā gan negribas rakstīt par ēdienu, bet pavasari. Neaizmirstot to, ka šis ir kulinārijas blogs, minēšu vien, ka šodien uz riteņbraucēju celiņa Jūrmalas virzienā un atpakaļ bija izveidojusies Brīvības ielas cienīga satiksme, ko radīja sportot un sauli tvert alkstoši rīdzinieki, arī es. Pēc tam jutos nopelnījusi attiecīgus vēderpriekus. Domājams, arī mans nabaga blogs bija pelnījis kādu aktivitāti, lai nejustos pamests pavisam novārtā. Pavlovas trauslā bezē pamatne ar staipīgo viduci un putukrējuma virsiņa, protams, protams, liek domāt par gaisīgām un vieglām lietām, kā balti gulbji un dūnu spilveni, un balerīnas puantēs uz pirkstgaliem, taču es, ak, kā šaubos, vai Anna Pavlova našķējās ar šāda vai jebkāda cita veida kūkām. Pavlovas ietekme gan neloliedzami ir bijusi, citādi kūka diez vai sauktos pavlova. Lai gan austrālieši un jaunzēlandieši joprojām nespēj vienoties, kuri īsti to dižajai balerīnai par godu tika radījuši.
Recepte:
4 kūkām

2 olu baltumi
1 nepilna glāze pūdercukurs
100ml saldais krējums
1/3 tējk. vaniļas ekstrakts
1/2 tējk. kukurūzas ciete
ogas, piemēram, dzērvenes, brūklenes
Uzsilda cepeškrāsni līdz 150 grādiem. Olu baltumus ievieto traukā un sakuļ putās, pakāpeniski pievienojot cukuru. Turpina kult, līdz masa stingra un ķepīga. Pievieno kukurūzas cieti un vaniļas ekstraktu, viegli samaisa. Uz pannas, kas izklāta ar cepampapīru, izveido 4 kūkas. Liek cepeškrāsnī, samazina temperatūru līdz 100 grādiem. Cep aptuveni stundu. Ņem kūkas ārā no cepeškrāsns, atdzesē. Sakuļ saldo krējumu un liek kūkām pa virsu. Dekorē ar ogām vai sakultu ogu mērci.

Pica ar tomātiem un mozzarella sieru

Itāļus es neapskaužu relatīvi siltā klimata, pat ne modes un dizaina korifeju dēļ, bet ēdiena dēļ gan! Manuprāt, tā burvība slēpjas tieši vienkāršībā. Gan ne tā, ka uzbrūvēt, piemēram, pesto būtu piece of cake, bet tajā nekad nav nekā lieka, kas nomāktu. Vienlaikus itāļi ar izteiktu pietāti attiecas pret produktu izvēli un precīzu gatavošanas procesu. Ja mājās nav pareizā siera veida, tad gatavošanas process ir jāatliek, jo aizvietot nedrīkst. Itālija ir vienmēr bijis drauds slaidam viduklim. Picas, tortellini, panini un pasta carbonara - mīkla no rīta un vakarā, tiramisu un panna cotta desertā, kā arī vienā ēdienreizē porcija mozzarella siera, kādu šeit notiesāju pa vasaru un ziemu kopā ņemot. Vajag stipri piedomāt, lai pēc atgriešanās mājās ar iepriekš pieguļošajiem džinsiem neizietu kā Eat, Pray, Love Elizabetei un nenāktos pa taisno doties iegādāties tos 2 izmērus lielākus.
Tobrīd šeit vēl valdīja drēgnums un auksti vēji, bet tur jau plauka krāsains pavasaris, tāpēc baudīt dzīvi bija vēl jo vieglāk. Iebraucēju centieni gatavot itāļu ēdienu gan tiek uzlūkoti ar smīnu. Piemēram, itāļu želatīns - tas vienkārši nestrādā. Vai arī no manas rokas to nevar piedabūt iedarboties. Arī ar raugu esot problēmas. Nesaprotu, kā gan itāļi tā spēj dzīvot, ņemot vērā, ka tiem nepārtraukti nākas cept picas, lai izdabātu tradicionālu mīklas ēdienu alkstošiem tūristu bariem, kas pārpludina vietējos restorānus. Attiecībā uz kalorijām man labpatīk domāt, ka kilometros mērāmie Milānas dizaina izstādē trīs dienās nosoļotie attālumi krietni līdzēja to sadedzināšanā. Tādēļ nākamās pāris dienas pat pēc atgriešanās var dēvēt par picu invāziju manās mājās - kamēr citi krāsoja olas, es joprojām cepu picas. Dalīšos ar pašu vienkāršāko, jo tik vienkārša pica var garšot vienlīdz labi kā restorānā Vittorio Emanuele II galerijā, tā mājās.
Recepte:

picas mīkla (recepte zemāk)
bundžiņa ar konservētiem plūmju tomātiem, bez mizas
3 ķiploka daiviņas
sauja svaigu bazilika lapu
olīveļļa
400g mozzarella

Cepeškrāsni uzsilda līdz 250 grādiem. Tomātiem nolej šķidrumu. Ievieto tos traukā un sakuļ kopā ar ķiploku, baziliku un olīveļļu. Ņem picas mīklu, sadala to divās daļās un no katras uz miltainas virsmas izrullē divus apļus. Pārnes tos uz pannas, kas izklāta ar cepampapīru vai ietaukota ar olīveļļu. Lai vieglāk, mīklu var veidot arī ar rokām uzreiz uz pannas. Uz katras picas uzsmērē pusi no gatavās tomātu mērces, izlīdzina. Liek picas cepeškrāsnī uz 4-5 minūtēm. Izņem no cepeškrāsns un liek uz picas sieru. Atkal liek picu cepeškrāsnī un cep vēl aptuveni 5 minūtes, līdz siers izkusis un nedaudz burbuļo.
Picas mīkla

Recepte:
(2 picām)
1 tējk. raugs
1 1/2 gl. milti
1/2 gl. silta ūdens
1 tējk. sāls
1/3 gl. olīveļļa
zaļumi

Raugu aplej ar pusotru glāzi silta ūdens. Atstāj uz pāris minūtēm.Ar mikseri sajauc kopā miltus, sāli un olīveļļu. Tad pievieno rauga un ūdens maisījumu un maisa, kamēr masa ir viendabīga un ķepīga. Aromātam un garšai pievieno mīklai sasmalcinātus zaļumus, piemēram, baziliku vai timiānu, taču tie var būt jebkādi iecienītākie garšaugi pēc izvēles. Mīklu samīca bumbas formā, ievieto bļodā, kura apslacīta ar nedaudz olīveļļu, noklāj bļodu ar pārtikas plēvi un atstāj uz vismaz 2 stundām uzbriest. Ideālā gadījumā vēlams briedināt mīklu 24h. Ar dotajiem sastāvdaļu daudzumiem mīklas būs pietiekami divām lielām picām, bet, gatavojot 25cm picas, sanāks trīs.