Arbūzu gaspačo

Kad vakardienas rīta skrējiena sestajā kilometrā jau visai agri no rīta bija pagrūti elpot, kļuva skaidrs, ka diena būs patīkami karsta. Īpaši karstās, bet aktīvās vasaras dienās ir tikai divas izvēles - vai nu neēst neko un pārtikt no auksta alus un svaiga gaisa vai arī - gatavot tikai aukstās zupas. Un jo neparastākas, jo labāk. Pirmīt tas bija zemeņu gaspačo, tagad arbūzs - lielā, sulīgā ķirbju dzimtas oga! Gaspačo ir viena no manām mīļākajām zupām (uzreiz aiz siltās biešu zupas un klasiskās biešu aukstās zupas), bet jāatzīstas, ka vienmēr viļos savā spējā atdarināt ārpus mājas baudītus lieliskus gaspačo, tamdēļ klasikai jau esmu atmetusi ar roku. 

 

 

 

Katram jāatrod savai gaumei un garšas izjūtai piemērotākais zupas saturs, piedevas un konsistence. Kas vienam šķiet pliekans un nekāds, citam ir taisni laikā. Man, piemēram, patīk visu samalt, bet gurķus piemest klāt atsevišķi, smalki sasmalcinātus vai arī, tomātus blenderējot atsevišķi, atstāt tajos pāris neviendabīgus gabalus. Kādam varbūt piparmētras vietā labpatiktu svaigs baziliks. Jāatzīmē, ka vispareizāk būtu tomātus pirms likšanas zupā noblanšēt. Vislabāk to darīt tā - dziļākā pannā uzvāra ūdeni, ar nazīti katram tomātam apakšā iegriež x formā, liek tos ūdenī un pēc aptuveni 40-50 sekundēm ņem ārā, kad miziņa pie iksa sāk lobīties. Ja tomāti gana nogatavojušies, šī tehnika darbojas.