Melleņu klimpas. Tīra klasika.

Ir kaut kas ļoti mīļš un silts šajā mūžsenajā receptē, ko nevar ne īsti aprakstīt, ne vārdos izsacīt. Varbūt tās ir tik mīlīgas savā vienkāršībā. Vai varbūt liek atcerēties par vecomāti, kura manā bērnībā stāv virtuvē pie plīts un vāra piena zupu ar klimpām. Tikai retos gadījumos mani nācās piedabūt ēst ar ''tagad vienu karotīti par tēti'' paņēmienu, jo jebkāda veida zupas bija labi iekopts lauciņš, kurā līdz šim neviens man zināms nav viņu pārspējis. Bet varbūt melleņu ķīselis ir tik maigs un tik vasarīgas garšas pārpilns, ka mutē saskrien siekalas, jau par to iedomājoties vien.