Tarte tatin. Franču ābolu pīrāgs.

Kas gan būtu šis blogs bez slavenā franču ābolu pīrāga! Tas būtu kā... blogs bez ābolu pīrāga? Katrā ziņā es jau sen to gribēju izdarīt. Tiem, kas nekad nav dzirdējuši par tarte tatin, pīrāgs ar pildījumu upside down var šķist samērā neparasts. Kas otrādi? Pīrāgs? Huh? Paļaujieties uz to, ka francūži zina, ko dara, mes chers. Un ievingriniet tricepsu , jo nāksies manipulēt ar karstu čuguna pannu.

Tarte tatin burvības noslēpums jau gadu simteņiem slēpjas leģendā, kas receptei pamatā. Bet galvenokārt karamelizētos ābolos un ačgārnajā pīrāga gatavošanas procesā. Galvenais ir sekot norādēm un neļauties panikai. Piecu punktu sistēmā novērtējot veikumu, rezultāts ir sekojošs: mežonīgi uzkarsuši pāris kilogrami čuguna un tajā burbuļojošš cukurs raisa zināmu uztraukumu un piesardzību, līdz ar to karamelizētajiem āboliem - vien trīs acis (man tomēr piemīt nedaudz paškritikas). Varbūt par maz cukura, jo vismaz āboli bija gatavi, balansējot jau uz izjukšanas robežas. Garša - piecas acis, indeed. Un piecas acis par mīklu, tā izdevās lieliski. Pie malas visādus smalcinātājus un jaucējus, tas nekam neder, esmu atklājusi, ka vislabāko mīklu var pagatavot jaucot to ar rokām. Ja ir patika, tad pīrāgu var pasniegt kopā ar putukrējumu vai saldējumu. Une tarte divine.

Recepte:

no dažādiem avotiem

Mīkla:

120g sviests

1 ēdamk. cukurs

1 1/2 gl. milti

3-6 ēdamk. auksts ūdens

Pildījums:

~ 11 āboli (es izmantoju Granny Smith)

110g sviests (var būt arī sālīts)

1 gl. cukurs

Pagatavo mīklu. Miltus un cukuru sajauc ar nelielos kubiciņos sagrieztu, ledusskapī atdzesētu sviestu. Pa karotei pakāpeniski pievieno ūdeni, samīca gandrīz viendabīgā masā un uz viegli miltainas virsmas saveļ to bumbā. Ietin pārtikas plēvē un ieliek ledusskapī.

Ābolus nomizo, sagriež četrās daļās un izņem serdi. Nav vajadzības tos griezt vairākās daļās, jo uz pannas ābolu daiviņas ievērojami saraujas.

Ņem čuguna pannu, liek uz plīts, izkausē tajā sviestu. Kad sviests izkusis, pannu noņem no plīts un iemaisa cukuru, izlīdzinot vienmērīgi pa pannas dibenu. Ābolu daivas sakārto pannā pa apli rozetes veidā. Labi, ja āboli paliek pāri, cepšanās procesā, kad āboli sarausies, tos varēs pievienot brīvajās vietās. Pannu liek atkal uz uguns un uz vidējas liesmas, nemaisot un neaizskarot cukuru un ābolus, cep 10 minūtes, ļaujot, lai āboli karamelizējas. Tikmēr no ledusskapja izņem mīklu un uz miltainas virsmas no tās izrullē apli, kas par 2cm diametrā lielāks nekā panna.

Pēc 10 minūtēm pārbauda ābolus, pievieno pārpalikušās ābolu daivas brīvajās vietās. Cep vēl vismaz 5 minūtes, uzmanīgi vērojot ābolu krāsu un neļaujot tiem kļūt pārāk tumšiem. Noņem pannu no uguns un uzmanīgi pārklāj tās saturu ar izrullēto mīklu.

Liek pannu cepeškrāsnī, kas iepriekš uzsildīta līdz 190 grādiem. Pīrāga pildījums cepšanās laikā var burbuļot un nedaudz iet pāri pannas malām, tādēļ piesardzības labad zem tās novietojams cepampapīrs. Cep 30 minūtes, kamēr mīkla zeltaina. Atdzesē, ar asu nazi atdala mīklu no pannas malām un uzmanīgi, turot plakanu šķīvi virs čuguna pannas, izgāž tajā gatavo pīrāgu.

Cepumi ar kļavu sīrupu un pekanriekstiem

Sveicināti īstā - drēgnā, dranķīgā un ar ziemu draudošā - rudenī. Sestdienas rītā negaidīti pārsteidza pirmais sniegs, izraisot kārtējo noskaņojuma un apģērba krīzi. Pat bez tā visa es nevarētu apgalvot, ka šis būtu labākais posms dzīvē. Taču nav arī iemesla beigt priecāties par lietām, vietām un sajūtām.

Lieta, kas man patīk gatavošanas procesā - atklāšana. Piemēram? Baklažāns un pica. Zilais siers uz tartes. Cukini šokolādes mafinā. Kļavu sīrups. Kļavu sīrups visumā ir Ziemeļamerikas ļaužu ideja, paldies viņiem par to. Ja līdz šim es kļavu sīrupu kā ne-obligātu piedevu varēju iedomāties uz pankūkām vai vafelēm, tad tagad tas tiek pielietots gaumīgākā veidā Piemēram, cepumu mīklā. Jāatzīst, šie ir pavisam frīkaini cepumi. Garšas ziņā un vizuāli tāpat.

Recepte:

no Every Last Cookie

2 3/4 gl. milti

1/2 tējk. sāls

3/4 gl. pekanrieksti, sakapāti + 1/2gl. veseli pekanrieksti

225g sviests

3/4 gl. cukurs

1/4 gl. kļavu sīrups

1 liels olas dzeltenums

1 liela ola, viegli sakulta

cukura pērlītes (pēc izvēles)

Sajauc miltus ar sāli, pievieno sasmalcinātos riekstus.

Atsevišķā bļodā ar mikseri sakuļ sviestu ar cukuru, pievieno sīrupu, olas dzeltenumu, kuļ, kamēr masa viendabīga. Pakāpeniski pievieno miltus. Mīklu samīca plakanas bumbas formā, ietin pārtikas plēvē un atstāj ledusskapī pa nakti vai vismaz 1,5 stundas.

Uzsilda cepeškrāsni līdz 175 grādiem. Cepešpannu izklāj ar cepampapīru. Uz miltainas virsmas izrullē mīklu aptuveni 0,6cm biezumā. No mīklas izgriež apļus, aptuveni 5cm diametrā, un novieto uz cepampapīra. Nosmērē cepumu virspusi ar sakultu olu, katra cepuma centrā liek pa vienam veselam pekanriekstam, maigi iespiežot to mīklā. Ja vēlas, nokaisa katru cepumu ar cukura pērlītēm un liek cepeškrāsnī uz 10-12 minūtēm.

Pica ar baklažāniem, tomātiem un mozzarella sieru

Aplūkojot Stockmann Trako dienu bukleta ēdienu sadaļu, kur starp gurmetu uzkrītoši rēgojās sardeles un saldēta pica ar šķinķi, man nekādi netapa skaidrs, kā gan mājas apstākļos cilvēki spēj samierināties ar saldētu picu. Pat ne tad, ja tā maksā 86 santīmus.

 

Mājās gatavota pica var būt burvīga (atceramies picu ar cukini un kazas sieru), un tāda tā būs vienmēr, ja tiks gatavota ar mīlestību un atceroties dažus, manuprāt, svarīgākos tipus - cepeškrāsnij jābūt labi uzsildītai, mīklai homemade un labi uzbriedinātai, plānai un garšīgai (lai picas maliņu ēdot, negribētos to pa kluso nogrūzt zem galda). Un nebūt nav vajadzīgs giga-mega aprīkojums un nav jāpavada virtuvē puse dienas. Pārdesmit minūtes, ko nākas patērēt sastāvdaļu griešanai un sagatavošanai var pielīdzināt laika posmam, ko aizņem saldēto sastāvdaļu izpēte, šauboties, vai saldētais šķiņķis vispār ir šķinķis. Viss, kas picai virsū - gaumes, noskaņojuma un sezonas jautājums. Es šoreiz piedāvāju visnotaļ sezonālu un saskanīgu trio ar diviem vareniem nakteņiem - tomātiem un baklažāniem. Visi zina, cik gaļīgi un sātīgi ir baklažāni. Savukārt tur, kur tomāti - tur arī mozzarella siers.

 

 

 

 

 

 

Baraviku un Čedaras siera zupa

Ņemot vērā visai negatīvo aizpagājušās nedēļas nogales bilanci un ar to visu saistītos zaudējumus (viena sasista automašīna, vairāki aiz bēdām izdzerti šoti, sadegušas nervu šūnas), kā arī gaidāmo vētraino vēlēšanu nakti, nolēmu vismaz vienu pusi dienas nogalē, neprovocējot notikumus, pavadīt mājās ar grāmatām un filmām. Un mierinošu zupu. Tādu, kurā ir labi daudz siera un spēcīga, izteikta sēņu garša. Gatavojiet karotes!

No pieredzes ar zupām - karote tomēr nav obligāts priekšnoteikums. Atceros, ka krietnu laiku atpakaļ zupu restorānā Tikai karotes man atnesa milzīga tilpuma zupas šķīvi un blakus tam - tikai dakšu. Lieki piebilst, ka es sāku apšaubīt vārda ''tikai'' absolūto dabu. Tātad. Sēnes, par nožēlu jāteic, es nepazīstu, tāpēc visā pilnībā izmantot to plašās gastronomiskās iespējas nekādi nespēju un arī neriskēju. Taču es zinu baravikas un beciņas. Fenomenālais sēņu laiks, kad ceļmalas pilnas ar automašīnām un pa mežiem siro sēņotgribētāji ar nažiem un nazīšiem, ir, protams, pagājis, tāpēc atkausēju jau pirmīt sasēņotas baravikas. Dārzā uzmeklēju pāris vēl salnas nesastindzinātus pētersīļus, sarīvēju prāvu Čedaras siera pusķieģelīti un uzviru tāāāādu zupiņu. Visumā labi izdevusies sestdiena.