''Tev kaut ko atvest no laukiem?'' Nu, protams, man vienmēr kaut ko vajag no laukiem, šis ir viens no maniem mīļākajiem jautājumiem. Tur ir svaigs piens, krējums, sviesta pupiņas, cukini, paprika un vēl daudz kas cits, ko nevar iegūt piemājas dārzā pilsētā. Tā kā manā palīdzības pakā no laukiem atradās arī sviesta pupas - dzeltenas un violetas - man radās iespēja tās iekombinēt vakariņās paredzētajā quiche - sāļajā pīrāgā ar dārzeņu un krējuma/olu pildījumu. Cilvēki nez kādēļ franču kišu vēlas nodēvēt par oleni, jo tas taču ir tik latviski. Tad jau drīzāk tas jāsauc par kūceni, jo vārds quiche patiesībā ir cēlies no vāciskā Kuchen - kūka. Tās gan ir valodnieku rūpes, manējās - lai labi garšotu.
Principā man nepatīk cept ne tartes, ne kišus, ne līdzīgus sa-cepumus, kas ietver mīklas jaukšanu, tās atdzesēšanu, rullēšanu, ieklāšanu formā, atdzesēšanu vēlreiz un kur nu vēl iepriekšēju apcepšanu cepeškrāsnī. Tas vienmēr rada zināmu trauksmi un izslēdz jelkādu spontanitāti. Mīklu es iejaucu iepriekšējā dienā. Taču rezultāts vienmēr ir dievīgs. Atceroties kaut vai zilā siera un kartupeļu tarti, nākas nostalģiski nopūsties.
Šis jau labāks par torti!
AtbildētDzēst