Bērnībā man nebija vilinošās cepumu kārbas virtuves augstākajā plauktā, no kuras nočieptie cepumi garšotu daudz labāk par godīgi nopelnītajiem. Droši vien tāpēc cepumu pasaule man ir pilnīgi jauna un neraisa ne mazākās asociācijas vai nostaļģiju. Izfiltrējot dučiem brīnišķīgu cepumu recepšu, es apstājos pie šiem. Izvēle nekad nevar būt nepareiza, ja tā ietver šokolādi - veselas 4 piena šokolādes tāfelītes transformētas kraukšķīgos šokolādes cepumos.
Man vajadzēja izkļūt no pilsētas kaut vai uz 2 dienām, lai atgūtu sejas krāsu un sakopotu spēkus pēdējam cēlienam, pirms ieslīgstu bezrūpībā un nezinu bēdu līdz rudenim. Iebrist pļavā, iedzert lauku pienu, ieelpot svaigu gaisu. Ar šo domu šonedēļ es cēlos un gāju gulēt katru darba dienas vakaru. Līdz pienāca ilgi gaidītā sestdiena. Garants saldam un ciešam miegam turpmākās divas naktis - brauciens pa grambainu lauku grants ceļu ar velosipēdu, pa ceļam vēl piepūšot 10 balonus, lai, cepumu kārbu un dāvanām padusē, pompozi (cik nu tas iespējams, kad esi klāts ceļa putekļiem un tērpts reitūzenēs) ierastos dzimšanas dienas ballītē. Bet par pienu parūpējās lauku brūnaļas.
Vispār laba ideja dāvanai - kā reiz domāju, ko īpašu ielikt laimes akā :)
AtbildētDzēst