Greipfrūtu creme brulee

Šķiet, šis blogs bez populārā franču deserta - apdedzinātā krēma - nebūtu pilnīgs. Man patīk garšīgas lietas un vēl jo vairāk patīk izcili garšīgi deserti, tomēr pārmērīgi par ēdienu jūsmot nemēdzu. Jo tā darīt būtu dīvaini un neadekvāti. Bet, oh-my-god, šī recepte ir maģija! Tāda bija mana reakcija, kad pirmo reizi pagaršoju maģisko un mazliet drosmīgo creme brulee greipfrūtu variāciju. Citrusaugļi vispār ir viena no manām daudzajām vājībām, tādēļ šī klasiskā saldēdiena greipfrūtu versija man garšo daudz, daudz, daudz, daudz labāk par klasisko vanilla krēmu brulē. Ja klasiskajam creme brulee ir piesātināta, bet mazliet pasmaga garša, kas neviļus liek domāt par kaloriju daudzumu tajā, tad greipfrūta citrusu garša un aromāts piešķir krēmam vieglumu, svaigumu un pavisam citu garšas baudu.

Ja pienācīgi "nepieradināsiet" olu dzeltenumus un saldo krējumu gāzīsiet tajos iekšā vienā rāvienā, tad riskēsiet saņemt pārmetumus, ka pasūtīts taču bija creme brulee, nevis omlete! Ja iesākumā nesanāk krēmu daiļi apdedzināt - tas nekas, ar laiku atradīsiet pareizo tehniku. Tāpat, es zinu, ka jums mājās ir skaisti keramiskie trauciņi, nevis tik apdauzīti un nestandarta kā manējie, kā arī speciāli krēma dedzināšanai piemērotas šķiltavas, lai nav jāizlīdzas ar cepeškrāsni. Ievērojot visus nosacījumus, krēms brulē nevar neizdoties. Ja to nepamēģināsiet, būsiet zaudējuši daļu savas dzīves potenciālās baudas. Pilnīgi nopietni.

 

 

 

 

Lieliskā Gruzija: hačapuri

Tiem, kas saka, ka Gruzijā paliek daļa no sirds, protams, ir taisnība. Kalnos, pie viesmīlīgajiem cilvēkiem, pie visdaudzveidīgākās dabas un diemžēl zināmā mērā arī ēdieniem. Diemžēl - jo ēšana Gruzijā ir īsti svētki, šajā ziņā Itālija ar savām picām un ravioli nobāl un nervozi pīpē stūrī. Ēšana ir ne tikai svētki, bet vesels rituāls, kur no milzonīga kaloriju daudzuma uzņemšanas izvairīties ir grūti, jo pārtikt tikai no tarhūna, čačas un arbūziem jums Gruzijā neviens neļaus (kaut arī neliegs dzert vīnu no pieclitrīgām pudelēm). Sākumā Kazbeka pakājē satiktie cilvēki brīdināja - pieņemsieties svarā par 5kg, kam, protams, bija grūti noticēt. Bet viņi zināja, ko runā. Kā nekā bija jāpaiet pus gadam, līdz es sadūšojos vienkāršāko no Gruzijai tipiskajiem ēdieniem ievest arī savās mājās.

 

 

 

 

  

Par Gruziju varētu stāstīt daudz un gari, taču, atgriežoties pie lietas, hačapuri, ar sieru pildīta maize, ir pagatavojama dažādos veidos un formās - Adžārijā, piemēram, ir laiviņas formas hačapuri, kur siers iecepts pašā virspusē izkausētā veidā. Biju padzirdējusi, ka īpašais gruzīnu siers, suluguni, nopērkams gan lielveikalos, gan Centrāltirgū, ko apmeklēt principā izvairos, taču šoreiz - kas jādara, jādara, jo veikalā to ieraudzīt neizdevās. Suluguni ir mocarellai līdzīga šķiedraina struktūru, taču spēcīgāka un daudz sāļāka garša. Man par lielu pārsteigumu, siers bija pārdošanā teju ikkatrā piena paviljona stendā. Tā kvalitāti un autentiskumu šeit es neuzdrošinos apšaubīt, tomēr atļaujos apgalvot, ka ar pildījumu var variēt, sajaucot brinzu ar biezpienu vai mājas sieru. Brīdinu: šī būs mana variācija par khachapuri. Netiesāt un nesodīt, ja kāds, kurš lasa, zina citu un labāku recepti ar citām proporcijām/sastāvdaļām/pildījumu. Ja tā, tad padalieties - novērtēšu. Pat tad, ja, šis nav pats autentiskākais hačapuri, tas viennozīmīgi uzbūra atmiņā Gruzijas izjūtas un sajūsmu. Gruzijā es noteikti atgriezīšos, kurā gadalaikā - nezinu, tomēr, lai pēcāk nenāktos nožēlot, ņemšu vērā - svētki ir forši, bet jātur bremzes. Georgia, i love you.

 

  

 

Frittata ar spinātiem, cukini un rikotas sieru

Ja jums šķiet, ka pēc Lieldienu cēliena par olām jūs labprātāk aizmirstu, tad atmetiet šo ideju. Olas ir labas un garšīgas. Jo īpaši no rītiem. Un saprātīgos daudzumos, protams, ja vien neesat kultūrists svarcēlājs. Pirms gada, kad šī ēdiena pasaulē mani ievilināja kartupeļu frittata, es visu mazliet par daudz dramatizēju, sakot, ka frittata nozīmē lielu ķēpu ar kastroļiem un pannām. Muļķības, tas ir pavišam vienkāršs, latviešu cilvēkam saprotams olu sacepums. Gandrīz vai omlete (jebkuram sevi cienošam sliņķim ir kāda omletes recepte, kurā bez olas un siera tiek pievienotas vēl citas sastāvdaļas, vai arī nē?), tikai ar modernu svešvārdu nosaukumā, kas liek ēdienam izkalusīties gana nopietni. Frittata nenozīmē neko vairāk, kā atvasinājumu no kaut kā, kas ir sacepts. Olas, šajā gadījumā.

 

 

 

Vērā ņēmama nianse, kas to atšķir no sliņķu omletēm - jums nāksies sadabūt čuguna pannu, ko var cept gan uz plīts, gan cepeškrāsnī, lai frittata izdotos pavisam perfetta. Kā jau teicu iepriekšējā reizē, tāda tā ir tad, ja ir visai resna, gana izcepusies, taču ne sausa, un ir skaisti sagriežama stingrās šķēlēs. Starp citu, man būs jāievieš pannu, veidņu un cepamtrauku plaukts, citādi tiem visiem nav vienotas vietas, un kašķis mājās no sērijas "kur tu liki?" garantēts. Man šķita, ka spināti varētu draudzēties ar cukini bēbukiem itin labi, bet cietais siers viennozīmīgi te iederas labāk, kā jebkurš cits (un atkal, izvēlieties pašu labāko, ko varat dabūt). Spinātus lieliski un sātīgi papildinātu arī sēnes, taču nospriedu, ka tas nu gan būs par daudz. Divas veselīgas sastāvdaļas sātīgā ietvarā ir OK un gana. Labrīt un aiziet!

 

 

Rukolas salāti ar apceptiem šampinjoniem un parmezānu

Lieldienu kņada norimusi, pasha un kuličs arī droši vien apēsti, un rīt var sagaidīt pastiprinātu apmeklētāju pieplūdumu sporta zālē. Beigusies arī mūžīgā Lieldienu diskusija par to, vai olas ēst daudz un ēst vispār ir veselīgi vai nē - "labie tauki" pret holesterīnu - galā kārtējo reizi secinot, ka viss ļaunums slēpjas majonēzē, krējumā un tamlīdzīgās piedevās, bez kurām vairums cilvēku nevar iedomāties savu ēdienreizi. Mani svētkos šādas pārdomas nenodarbināja, olas pa acīm ārā nespiežas, un brīvdienas visumā izdevuās lieliski. Jāsāk plānot nākamās.

 

 

Rukola ar šampinjoniem un parmezānu ir vēl vieni gaumīgi salāti, kuros ir tikai 2 sastāvdaļas. Plus siers. Rukolu es varu ēst saujām, padodiet tik šurp, un šogad esmu apņēmusies to izaudzēt arī dārzā, lai nav jāmaksā lielveikaliem. Izvēlieties pašu labāko parmezānu, kāds pieejams veikalā (ne tikai salātos, bet vienmēr) - to nevajadzēs nožēlot. Šāda ir vispieejamākā versija ,taču parasto šampinjonu vietā var izmantot kādas mazliet elegantākas sēnes.