Marcipāns

Marcipāns bija pavisam jauns izaicinājums. Darīju to pirms gada ap Valentīndienu, taču centīšos restaurēt procesu un izjūtas - kālab tādu sasniegumu turēt zem pūra! Visupirms ar totālu neveiksmi beidzās mans plāns iegādāties jau lietošanai gatavas - blanšētas mandeles. Ja kāds zina, kur tādas var dabūt, lūdzu, padalieties ar informāciju. Atceroties to, kā savulaik man sekmējās ar mandeļu blanšēšanu, es sapīku - ko tagad? Neko darīt, iegādāju pulka mandeļu par Ls5.50 kilogramā, apbruņojos ar pacietību, uzkarsēju ūdeni un ņēmos blanšēt. Ķēpīgs darbiņš.

 

 

Marcipāna vēsturiskā izcelsmes vieta nav īsti skaidra, tomēr visur, kur marcipāns cieņā, to raksturo kārtīga mandeļu trieciendeva un cukurs (no lētajiem marcipāniem gan jāuzmanās, jo mandeļu šķietamu klātbūtni tajos mēdz nodrošināt ar esences un sojas palīdzību). Bērnībā man negaršoja marcipāns, teju vai riebās - tas ir kas dīvains, kas garšo pēc zāļu aptieciņas, un kā gan pieaugušie vispār spēj to uzskatīt par saldumu? Tagad par marcipānu es, varētu teikt, fanoju un esmu nogaršojusi visdažādākos marcipāna veidus no veikalu sortimenta (Stokmanā, domājams, tas ir vislielākais lielveikalu konkurencē). Pilnību nesolu, tomēr, ja viss norit labi - mandeles samaltas pareizajā konsistencē, pūdercukurs gana smalks, sīrupa nav par daudz, nedz arī par maz, tad rezultāts ir nevainojama, daudzējādi pielietojama marcipāna masa. Mērcējam šokolādē, kaut tinam spīdīgos papīrīšos un lepojamies ar paveikto!