Čedaras siera cepumi

Kā solīts, pastāstīšu par cepumiem, kas, piedodiet par familiāru izteicienu, tik tiešām norauj jumtu. Nez kādēļ man tie raisa svētdienas pēcpusdienas sajūtu. Atgādina ierastās izjūtas svētdienu pēcpusdienās, kad riebumā par tuvojošos pirmdienu negribas apmeklēt sporta zāli, bet sēdēt mājās zem pleda un, iespējams, apēst ko treknu un gardu, vismaz daļēji atvieglojot savas ciešanas. Tieši tādi tie ir. Trekni un sātīgi. Daudz tos neēdiet, jo vienmēr tuvojas pavasaris, neskatoties uz janvāri aiz loga. Tāpat māja piepildās ar sasodīti gardu bazilika+ķiploku un kausēta sviesta smaržu. Nāvējoša kombinācija. Un jā, tas nīkulītis attēlā tiešām ir baziliks jeb, pareizāk sakot, tā pēdējie elpas vilcieni. Papildus tam izmantoju arī sasaldēto baziliku. Tomēr, tā kā bazilika tirdzniecība veikalos nav atcelta, iesaku lietot svaigu, tas, kā esmu vienmēr uzskatījusi, nav aizstājams.

 

Es gan nezinu, kādēļ tie saucas cepumi, jo vairāk atgādina mazas siera bulciņas, jo pēc struktūras ir maigi un mīksti (droši vien, kamēr svaigi), un, tātad, tējā nav jāmērcē. Ja šī būtu manis izgudrota recepte (ne aizgūta no Food and Whine), tad sauktos, piemēram, Čedaras siera pikas ar baziliku (te jānorāda, ka baziliku receptei es piedomāju klāt pati, kā arī palielināju siera proporciju). Vēl gribu uzslavēt lielisku produktu - ķiploku pulveri, ko vērts paturēt garšvielu plauktiņā. Kaut arī rūpīgi sasaiņotas, siera bumbas, manā kompānijā braucot sabiedriskajā transportā, ar lielisko smaržu pamanījās piepildīt veselu autobusu, nemaz nerunājot par maršruta busiņu, kur gan pasažieri, gan vadītājs ieinteresēti ošņāja gaisu - diez vai tas bija nepatīkamu sajūtu iespaidā. Jau gara acīm redzu jūs tiesājam tos kopā ar siltu ķirbju biezeņzupu vai dārzeņu zupu. Mīlu un iesaku.