Seleriju plācenīši

Nesen, kad stāvēju virtuvē, līdz elkoņiem ar olu masu notrieptām rokām un platu smaidu sejā, es sapratu, ka ir vēl viens priekšnoteikums, lai rosītos virtuvē - labs garastāvoklis. Piktam un sapīkušam cilvēkam tur ko darīt nav ko. Tā nav vis nekāda depresīvu domu aizgaiņājošā nodarbe, kam nodoties drūmās dienās. Kad drūmi, daudz vieglāk ir paņemt iepirkumu somu un vilkties uz lielveikalu lodāt gar saldumu stendiem, kā parasti to daru es. Citādi viss noiet greizi -kūkas saplok, cepumi apdeg un mērce saiet kunkuļos. Uz priecīgas nots gluži otrādi - viss izdodas pat bez īpašas piepūles, pat steiga nav šķērslis. Piemēram, ja jāierodas uz pasākumu ar groziņu.

Visi zina, ko nozīmē groziņš. Pārsvarā tie ir kartupeļu čipsi, cepumi un kūkas, labākajā gadījumā augļi vai salāti. Bet ko darīt, ja nosacījums par tā saucamo groziņu ataust atmiņā sundu pirms došanās ārā no mājas? Atliek mobilizēt visas ledusskapī sastopamās pārtikas vienības un radīt ko gana oriģinālu (gan ne no sērijas ''ja jums mājās nekā nav, paņemiet no ledusskapja laša fileju''). Pietiek ar mazliet radošu domāšanu. Kādā no senākiem ierakstiem es jau klāstīju, kā man nepatīk vārds ''kotletes'', un kotletes nepatīk kā tādas, tādēļ viss, kas ir sarīvēts/samalts un savirpināts plakanā formā, man saucas plāceņi. Turklāt bez gaļas. Par selerijas saknes brīnumainajām - veselīgajām īpašībām, šķiet, man nav papildus jāstāsta. Es dodu priekšroku vēl siltiem plācenīšiem, tikko no pannas, taču tie netiek smādēti arī kā aukstā uzkoda.

Recepte:

2 vidēja izmēra selerijas saknes, sarīvētas

200g Čedaras siers, sarīvēts.

selerijas lapas, sasmalcinātas

vīnogu kauliņu eļļa

2 ēdamk. citronu sula

3 ēdamk. milti

2 olas

Selerijas saknes nomizo un sarīvē. Ievieto sarīvēto seleriju bļodā, pievieno citronu sulu, miltus, sasmalcinātos zaļumus, sieru un olas. Pannā uzsilda eļļu. Ar rokām veido nelielus plācenīšus un liek uz pannas. Apcep no abām pusēm, kamēr tie zeltaini. Var pasniegt gan siltus, gan aukstā veidā.