Sablés jeb smilšu cepumi ar džema pildījumu

Lai kā gribētos jau skriet pa pļavām, joprojām pūš auksti vēji, nepatīkami līņā un īstais jeb faktiskais pavasaris kavējas. Joprojām vakaros brīvdabas krosa vietā patīkamāk un prātīgāk šķiet izvēlēties malbeku un Katanas ieceļotājus iekštelpās, un tomēr - vakari ir kļuvuši krietni garāki un ir vairāk enerģijas rosīties, arī gar katliem un pannām. 

Sablé - franču izcelsmes smilšu cepums, burtiskā nozīmē - smiltis. Tas, protams, mīklas dēļ. Smilšu mīkla, uzreiz aiz kārtainās, ir otrs mans mīļākais mīklas veids, jo tā nozīmē tartes un groziņus, cepumus un plātsmaizes. Ķēpīgajā riekstiņu lipināšanas un pildīšanas procesā nejaudāju izlietot visu smilšu mīklu, bet pāri bija palicis krietni liels baķis, ko grēks laist zūdībā. Bet citādi šie cepumi var būt jebkādi - gan ar šokolādes, gan mandeļu vai apelsīnu/citronu piedevu mīklā. Starp citu, vai esat ievērojuši, ka jebkurš ēdiens garšo daudz labāk, ja tas pagatavots tieši jums? Izjūtas un attieksme pret ēdienu dīvainā veidā ietekmē tā garšu. Ēdiena psiholoģijas pamatatziņa. Pasakiet saviem draugiem/viesiem/mīļotajiem, ka pūlējāties, lai izpatiktu tieši viņu garšas kārpiņām. Lai gaisā virmo mīlestība un beidzot nāk ilgi gaidītais pavasaris! 

 

Dulce de leche jeb vārīts iebiezinātais piens

Iespējams, bet tikai iespējams, šī būs pati, pati vienkāršākā recepte, kas lasāma Skinny Zucchini blogā. Tomēr ne pati zināmākā. Dulce de leche, burtiski tulkojot, ir "piena saldums", īstajā nozīmā, lai cik dīvaini tas neizklausītos - piena ievārījums. Un tālu no patiesības tas nav. Piens + cukurs, kas novārīts debešķīgi gardā biezā masā = dulce de leche. Tas ir tas pats karameles krāsas gardums, kas atrodams neskaitāmos saldajos ēdienos un ir par pamatu dažādos saldumos. Protams, normāli cilvēki, kam ir ko darīt un negribas ķēpāties ar n-tajiem traukiem un folijām, iebiezināto pienu vāra katlā ar visu bundžiņu. Man, gluži otrādi, šāds piegājiens šķiet sarežģītāks, jo nemitīgi ir jāuzrauga, lai katlā pietiek ūdens un viss rit plānoto gaitu. Kā zināms, nepieskatot vārīšanās procesu, ūdenim daļēji iztvaikojot, bundža var pārkarst un uzsprāgt. Visai nopietni. Un, zinot sevi - man gadās iegrimt domās un šad tad aizmirst visus procesus virtuvē. Turklāt, atklātā veidā karamelizējot pienu, var uzskatāmi redzēt stadiju, kad tas gatavs. 

 

 Nepadodieties, ja šķiet, ka iebiezinātais piens pēc 1,3h dzīvošanās pa cepeškrāsni neizrāda it nekādas karamelizēšanās vai sabiezēšanas pazīmes. Agri vai vēlu tas beidzot padosies un strauji sāks pieņemt dīvaini  biezējošu konsistenci, no sākuma atgādinot vāji sagalējušu želejveida masu, pēcāk - līdz galam neizceptu omleti, kā arī kļūs arvien tumšāks, līdz sasniegs izteiktu karameles toni. Folija visam pa virsu nepieciešama tādēļ, lai dulce de leche virspusē neapdeg, ņemot vērā ievērojamo temperatūru. Tomēr der paturēt prātā, ka izvārīt neizdosies iebiezināta piena produktus, kuru sastāvā figurē augu tauki un kuri slēpjas arī, piemēram, zem tādiem nosaukumiem kā koncentrēts piens. Tas būs vien zemē nomests laiks un cepeškrāsns grādos izkūpējusi nauda. Vārot dulce de leche mājās, var itin viegli tikt pie svaiga, kvalitatīva iebiezinātā piena, kurš nav ne ciets, ne sacukurojies un ir uzglabājams ledusskapī, līdz izlemsiet to pielietot kādā brīnišķīgā kulinārā veidā. Pašgatavotais dulce de leche izmantojams visur pēc sirds patikas - kā pildījums konditorejas izstrādājumos, kā glazūra, mērce kūkām, kēksiem vai, piemēram, vārītiem bumbieriem. Vai arī kā našķis, ko ķeksēt ar karoti pa taisno no burciņas - sekas tāpat uz jūsu sirdsapziņas.  

Briseles kāposti ar parmezāna sieru

Nezinu, kādēļ vienmēr ir pastāvējis vispārzināmais mīts, lielā mērā figurējošs amerikāņu kinolentēs, ka bērnus nekādi nevar piedabūt ēst 1) brokoļus un 2) Briseles kāpostus, citā vārdā - rožkāpostus. Laikam jau tādēļ, ka visam veselīgajam likumsakarīgi ir jābūt riebīgam, derdzīgam, un negaršīgam. Ja Briseles kāpostiem vēl ir savi zināmi niķi, tad brokoļu iekļaušanu šajā listē es vispār neizprotu. Mazie kāpostiņi figurē  veselīga dzīvesveida piekritēju ēdienkartē, jo, pirmkārt, var būt garšīgi, otrkārt, satur milzumdaudz vērtīgu minerālvielu, olbaltumvielu un C vitamīnu. Kāpostu  zīmīgais nosaukums šoreiz nav bez pamata, jo nosacīti sensenos laikos ļaudis tos sākuši audzēt tieši Beļģijas teritorijā. 

Vienlaikus gan jāatzīst, ka, lai arī Briseles kāposti pēc skata atgādina miniatūrus parastos galviņkāpostus, to garša ir visai atšķirīga un var būt pat asa vai rūgta - tas gan laikam ir atkarīgs vairāk no laika, kurā kāpostu raža tiek novākta, ne no pagatavošanas veida (kaut gan piena produktu pievienošana, gatavojot kāpostus, var samazināt to specifisko garšu un smaržu, kā arī vārīšana sālsūdenī it kā palīdz cīnīties ar nelielo rūgtumu). Ar vārīšanu tomēr nedrīkst pārcensties, jo arī šāda attieksme var likt tiem pārvērsties par nebaudāmiem zaļiem bumbuļiem. Diemžēl ļoti retu reizi mūsu veikalos esmu redzējusi patiešām svaigus un labus Briseles kāpostus, kuri nav sažuvuši vai sadzeltējušām ārējām lapiņām. Katrā ziņā šī ir izmēģināšanas vērta recepte, jo neko daudz neprasa, un, visticamāk, roka jums stiepsies pēc papildporcijas.

 

Klasika - "riekstiņi" ar iebiezinātā piena pildījumu

Lai riekstiņi izdotos, nepieciešama pirkstu veiklība un labs pildījums. Labs pildījums ir iebiezinātais piens, kurš ir "īsts", nevis uz augu tauku bāzes, tātad, pirmkārt, jālasa informācija uz etiķetes un, otrkārt, jāvadās pēc cenas - labs pieniņš nemaksās zemāk par latu. Otrs nosacījums attiecībā uz iebiezināto pienu ir tā kvalitāte - graudains vai ciets karamelizētais piens liecina, ka tas ir nesvaigs un sacukurojies. Tāpēc  jāizvēlas pārbaudītas un uzticamas vērtības. Pārējais atkarīgs no izpildījuma. Jo plānāk ieklāsiet mīklu riekstiņu veidnītēs, jo vairāk vietas tajos paliks iebiezinātajam pienam. Jo vairāk iebiezinātā piena - jo riekstiņi  baudāmāki.

Pildītie "riekstiņi" man nesaraujami saistīti ar atmiņām par omīti, kura šajā jomā bija eksperts. Arī "Darba spars" ražotās formītes "Valrieksts" oriģinālajā iepakojumā man saglabājušās no viņas. Nepārspējamo iznākumu droši vien garantēja arī smilšu mīkla, kur vienmēr tika izmantots pats, pats labākais sviests. Man toties parasti tika atļauts lielā māla bļodā ar lielu koka karoti, kā teica oma, "sašūmēt" smilšu mīklas sastāvdaļas. Riekstiņi ir pašā laikā kā papildinājums manā "klasikas sadaļā". Par klasiku droši var dēvēt arī kanēļmaizītes un, protams, melleņu klimpas. Savukārt, tuvākajā laikā plānoju šo nelielo, bet nostaļģijas pilno sarakstu papildināt ar čuguna pannā uz plīts ceptajām "sēnītēm" ar šokolādes cepurīti. Gaidām!