Ņemot vērā visai negatīvo aizpagājušās nedēļas nogales bilanci un ar to visu saistītos zaudējumus (viena sasista automašīna, vairāki aiz bēdām izdzerti šoti, sadegušas nervu šūnas), kā arī gaidāmo vētraino vēlēšanu nakti, nolēmu vismaz vienu pusi dienas nogalē, neprovocējot notikumus, pavadīt mājās ar grāmatām un filmām. Un mierinošu zupu. Tādu, kurā ir labi daudz siera un spēcīga, izteikta sēņu garša. Gatavojiet karotes!
No pieredzes ar zupām - karote tomēr nav obligāts priekšnoteikums. Atceros, ka krietnu laiku atpakaļ zupu restorānā Tikai karotes man atnesa milzīga tilpuma zupas šķīvi un blakus tam - tikai dakšu. Lieki piebilst, ka es sāku apšaubīt vārda ''tikai'' absolūto dabu. Tātad. Sēnes, par nožēlu jāteic, es nepazīstu, tāpēc visā pilnībā izmantot to plašās gastronomiskās iespējas nekādi nespēju un arī neriskēju. Taču es zinu baravikas un beciņas. Fenomenālais sēņu laiks, kad ceļmalas pilnas ar automašīnām un pa mežiem siro sēņotgribētāji ar nažiem un nazīšiem, ir, protams, pagājis, tāpēc atkausēju jau pirmīt sasēņotas baravikas. Dārzā uzmeklēju pāris vēl salnas nesastindzinātus pētersīļus, sarīvēju prāvu Čedaras siera pusķieģelīti un uzviru tāāāādu zupiņu. Visumā labi izdevusies sestdiena.
Jāgaida pirmās baravikas un jāpamēģina!
AtbildētDzēst