Šeit esot gana daudz našķu, kūku un saldo ēdienu, bet par maz smeķa. Tad nu, lūk, dzirdot visai pamatoto kritiku, ņēmu to vērā un papildināju recepšu vācelīti ar ikdienišķu otro ēdienu. Kas vispār ir (laikam jau itāļu izcelsmes) frittata? Manuprāt, tas pats kišs vai vismaz ļoti līdzīgs, tikai pavisam plikiņš, bez ķēpīgā mīklas ietvara. Tas gan nav nekāds lielais trūkums, zinot to, cik ''lieliski'' man sokas ar visādām kišu un taršu pamatnēm. Pamatu pamats frittatai ir olas, gaumes lieta - viss pārējais, kas tajās iekšā. Manā virtuvē tika novērtēta frittata ar kartupeļiem. Kartupeļu frittata idejiski un galveno sastāvdaļu ziņā līdzinās populārajām Zemnieku brokastīm, bet nez vai varētu būt piemērots brokastu ēdiens. Tā kā mani rīti parasti ir steidzīgi arī brīvdienās, nespēju iedomāties sevi sestdienas vai svētdienas rītā, mizojam kartupeļus, sildam cepeškrāsni un manipulējam ar n-tajām pannām un cepamtraukiem.
Tieši šīs mazliet komplicētās pagatavošanas procedūras dēļ frittata nav gluži arī tradicionālā omlete. Paprika piešķir ēdienam papildus aromātu, savukārt papildus smeķim, iespējams, iederētos siers, Čedaras vai kāds cits. Un visbeidzot, ja nu nekādi nevar iztikt, gaļēdājiem var noderēt arī, piemēram, bekona šķēlītes. Ja kartupeļi ir gana mīksti un rezultātu var sagriezt glīti servējamās šķēlēs, tad drīkst atviegloti nopūsties un secināt, ka frittata ir izdevusies.
